Neviens jaunu apkalpes locekli nebrīdina par īpašo vientulības veidu, kas nāk līdzi darbam — ne dramatisko, bet klusu, uzkrājošos veidu, kas parādās līguma sestajā nedēļā vai ceturtajā starplaikā pēc kārtas, kas pavadīts vienam viesnīcas numurā pilsētā, kuras nosaukumu nākamā reisa laikā vairs neatceries.
Kāpēc šī vientulība ir citāda
Parastai vientulībai parasti ir acīmredzams risinājums — piezvanīt draugam, doties mājās, satikt ģimeni. Apkalpes vientulību bieži nevar atrisināt tādā veidā, jo cilvēki, kas parasti palīdzētu, ir tieši tie cilvēki, no kuriem darbs tevi tur atstatus. Laika joslas liek mierinošam zvanam draugam mājās nonākt pie viņa pulksten 3 no rīta. Līguma garums nozīmē, ka "vienkārši pārdzīvo to" izstiepjas mēnešos, ne dienās. Un konkrētā darba tekstūra — sardžu grafiki, kajītes dzīve, viesnīcu rutīnas — nav kaut kas, ko lielākā daļa draugu mājās patiešām var iztēloties, kas pat labu sarunu padara nedaudz nepilnīgu.
Ir arī uzkrājošs efekts, ko viegli palaist garām. Katra rotācija vai līgums pievieno nedaudz vairāk attāluma no cilvēku ikdienas ritmiem mājās — iekšējie joki noveco, kopīgās atsauces zaudē aktualitāti, grupu sarunas turpinās bez tevis. Neviens no tā nav neviena vaina, taču vairāku gadu laikā tas apkalpei var radīt sajūtu, ka viņi uztur dzīvi ar nelielu distanci no visiem, kas tajā ir, pat no cilvēkiem, kam viņi rūp visvairāk.
Kas patiesībā nepalīdz
Vispārīgo sociālo tīklu ritināšana mēdz to pasliktināt, nevis uzlabot — vērojot, kā mājās visiem rit parasta otrdiena, kamēr tu esi nakts sardzes ceturtajā stundā, tas saasina izolāciju, nevis to mazina. Tāpat pārmērīgu solījumu došana par kontaktu ("es zvanīšu katru vienu dienu") parasti sabrūk zem darba reālajiem ierobežojumiem un pievieno vainas apziņu vientulībai virsū, kad tas neizbēgami neizdodas.
Vēl vairāk norobežoties arī ir kārdinoši, bet neproduktīvi — izlaist apkalpes ēdamzāli, dodot priekšroku ēšanai vienatnē, vai izvairīties no kopīgajām telpām starplaikā, jo sabiedriskošanās šķiet piepūle. Bieži brīdī tas šķiet vieglāk, taču tas mēdz padziļināt vientulību, nevis to mazināt. Instinkts norobežoties parasti ir tieši tas nepareizais, kam sekot.
Uz ko pieredzējusi apkalpe patiešām paļaujas
- Mazs, konsekvents loks — ne plašs tīkls, tikai divi vai trīs cilvēki, kas uzticami atbild, kaut vai īsi, nevis liela grupa, kurā viegli justies neredzamam
- Attiecības uz kuģa vai apkalpes kopienā — cilvēki, kas patiešām dala rotāciju vai starplaiku ciklu, saprot tā tekstūru bez skaidrojuma, un šīm draudzībām ir reāls svars, pat ja tās ir pagaidu
- Fiziska rutīna — pastāvīgs sporta zāles paradums, skrējiens ap klāju, pastaiga jebkurā pilsētā, kurā iekrīt starplaiks; vientulība visātrāk krājas, kad ķermenim nav ko darīt ar liekajām stundām
- Projekts, kas nav par gaidīšanu — valoda, kurss, hobijs, kas labi pārceļo — kaut kas, kas dod brīvajam laikam formu, kas nav dienu skaitīšana līdz līguma beigām
Tā nosaukšana vārdos palīdz vairāk, nekā cilvēki gaida
Šajā nozarē pastāv spēcīgs instinkts uztvert vientulību kā vājumu, kas jāpārvar klusu, it īpaši apkalpei, kas to dara jau gadiem. Praksē apkalpe, kas par to runā atklāti — ar partneri, kolēģi, kaut vai īsumā ziņā mājām — mēdz tikt galā labāk nekā apkalpe, kas to uztver kā kaut ko slēpjamu. Tā ir profesionāla realitāte, ne personisks trūkums, un tās šāda nosaukšana atņem daļu no tās spēka.
Kur šeit patiesībā iederas partneris
Partneris krastā vai citā rotācijā nevar atrisināt gara līguma vientulību, un mēģinājumam to darīt nevajadzētu būt mērķim — tas ir pārāk liels svars, ko nest jebkurām vienām attiecībām. Vairāk palīdz partneris, kurš pārbauda, kā tev iet, neprasot pastāvīgu pretēju pārliecinošanu, kurš saprot, ka īsa, blāva atbilde no līguma septītās nedēļas ir noguruma un izolācijas runa, ne vienaldzība. Konsekvence no ārpuses, pat mazās devās, dara vairāk nekā jebkurš atsevišķs liels piepūles akts.
Tas kļūst vieglāk ar modeli, ne tikai ar laiku
Garas rotācijas vientulība nepazūd tikai tāpēc, ka esi nostrādājis desmit līgumus — taču tā kļūst vieglāk pārvaldāma, kad tev ir uzticams modelis, kā ar to tikt galā: kam rakstīt, ko darīt ar brīvo laiku, kā par to runāt, neizliekoties, ka tās nav. Apkalpe, kas šajā jomā jau ilgi strādājusi, nav vientuļa retāk — viņi vienkārši ir labāk sagatavoti, kad tā parādās.
Ja tā sāk ietekmēt miegu, apetīti vai spēju normāli funkcionēt dežūras laikā, tas ir vērts vairāk nekā pārvarēšanas stratēģija — lielākajai daļai aviokompāniju, kruīza kompāniju un kuģniecības uzņēmumu tagad ir kāda veida konfidenciāla labklājības vai darbinieku atbalsta programma tieši tāpēc, ka tā ir zināma, izplatīta darba daļa, ne reta vai kaunpilna izņēmuma situācija.
